VFS Films, Latvijas Televīzija, Valsts kultūra kapitāla fonds un Borisa Unināras Tetereo fonds piedāvā. 90. gada, 4. mājas. Deklarācija par neatkarības atjaunošanu pagrieza varenā, ko mūslēku vēstures atslēga.
Jau pēc gada Latvija kļuva patiesa brīvu. Bet kādas dorvis bija jāatslēdz pirms 4. māja, lai sapnis taptu par īstenību? Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies.
Pat zināmais pārsteidz, jau uz to citādi paskaties. Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi.
90. gada 4. maiju uzskata par otru svarīgāko gadsimta datumu aiz 18. gada 18. novembra. Neatkarīgas valsts sākums bez šaubām ir tās proklamēšana. Taču neatkarības atjaunošana. Vienā ziņā bija pat pārāk. 18. gadā Latvija dibināja viedi valstsvīri paši uzņēmušies atbildību.
Un tautas bandātu iegūvien vēlāk. Tur pretī 90. gada 4. maizs bija tieši pat trīskārši tautas bandātā. Tautas gribas izpildījums, ko īstenoja Latvijas vēsturē masveidīgākā organizācija Latvijas Tautas fronte.
Gada laikā notika trīs vēlēšanas, kurās spontāna tautas kustība mērķiecīgi pārauga leģitīmā politiskā varā un izcīnīja solīto neatkarību. Gads līdz deklarācijai bija ārkārtīgi saspringts. 1989. gadā pati galvenā māja Latvijā bija ne jau parlaments vai valdība, un pat ne komunistu centrāla komiteja, bet šīs nāmas vecerīgā Latvijas Tautas Frontes mītni. Tā burtiski ņudzēja, kā skudru pūstis.
Frontē bija 230 tūkstoši biedru. Arī pati fronte līdz neatkarības idejai brieda pamazām un piesardzīgi. Pirmā reize, kad topošā vāra par to sāka runāt oficiāli un bez aplinkiem, 89. gada, 31. mājas, LTF valdes aicinājums Latvijas tautai sākt apspriest jautājumu par neatkarības atjaunošanu.
Pamatīgs blīkšķis pat frontas iekšēnē daļa biedrota uzskatīja par pārsteidzīgu. Vēsturi pierādījusi, tas bija pareizais atslēgas pagrieziens pareizajā brīdī. Tobrīd aiz muguras jau bija pirmās vēlēšanas, kas fronti tuvināja varai.
89. gada martā tika vēlēta pēcīs. PSRS augstākā lēmē vara Tautas deputātu kongress. No 52 Latvijas deputātiem absolūtais vairākums 40 bija LTF cilvēki.
Tieši pēc Baltiešu spiediena Maskavas kongress pieņēma divus vēsturiskus lēmumus. Atcēla PSRS komunistiskās partijas vadošo statusu un paslidināja par spēkā nēsošu Molotov-Ribentropa paktu. Tam bija milzu svars divās nākmajās.
Tautas vēlēšanās, kas frontē ļāva iegūt vāru un Latvijai neatkarību. 89. gada decembrī Latvijā notika vietējo padomju, ja pašvaldība vēlēšanas. Tautas frontē tā bija vienreizē iespēja iegūt reālu tautvaldību.
Par LTF svarīgāko šūniņu kļuva jaunizveidotais vēlēšana centrs. Konspirācijas nolūkostas mitinājās necilā puspagrabā, kādā baznīca sielas pagalbā. Kaut te pat ap stūri bija visuradzošā čeka. Šodien slēgt.
Mērķiet atmodas Latvijas un Krievas valodā! Šodien tas teikā daudz mazāk ļauši kā toreiz. Centrs bija kā cepuri daudzgalvainai vietējo koordinātoru mašinērijai.
Vēl vienam tautas skudru pūznī. Taurfrontiešu kampaņas paņēmieni tajā laikā bija jaunums. Ar trimdes palīdzību viņas atnācija Zviedri un Amerikāņi. Reklāmas mēdījos, vēstules pastkastēs, socioloģija.
Komunisti āgrākās bez konkurences komfortā bija atrofējušies un netika līdzīgi. Rīgas pašvaldības vadītājs Rubikietis Arnolds Klaucēns esot niknumā mētājis tautfrontiešu skreilapus, lamādam savējos par tūļību. Vēlēšanu rezultāts pārsteidza pašu fronti.
Absoluta uzvara. Bija iegūti apmēram 80% varas krēslu. Ar vienas vietas pārsvaru iekarota pat komunista citadala Rīga, kaut tikai trešdai rīdznieku bija latvieši. Ko ar jauniegūto varu iesākt? Lai ka domāt bija maz, priekšā vēl lielāks darbs trešās, izšķirošās vēlēšanas.
Mēnešiem jāvēlu jauna augstākā padoma. Parlamenta vēlēšana priekšdarbi norisa vienlaikus ar pašvaldību kampaņu. Traucēja ne tikai laika deficīts, bet arī pašu ķildes.
Nu pat, 89. gadu oktobrī šeit, kongresu namā, Tautas frontes 2. kongresās čeltnieku dēļ tagad arī zizjuka. Politikas kaujas laukovērs nešķēla tikai viena frontas līnija, kam vienā pusē tautas fronta, otrā komunista interfronta. Ierakumi gāja krustu šķērsu, arī starp savējiem.
LTF vadība izmisīgi mēģināja sabāst vienā maisā visus, kas varētu. varētu balsot par neatkarību, sākot no radikāliem nacionālistiem un beidzot ar kolhozu sarkanajiem baroniem un gaišo komunistu nomenklatūru. Katrs centās peldēt pa savam, lai tiktu vai paliktu pie varas. Anatolijs Gorbunovs vēl mēnesi pirms vēlēšanām grasījās dibināt savu listi.
Kad tas nesenāca pieslajās taugfrontiešiem, tāda pēdējā brīdī atkal leca nost, bet bija jau par vēlu. 90. gada 18. mārta vēlēšanās absolūtais vairākums neatkarībai lojālo startēja zem tautas frontes karogu. Arī šoreiz fronte uzvarēja.
Pārsvars vairāk kā divkāršs. Lai droši nobalsotu par neatkarību, pāris vietu gan pietrūka, taču bija pamatotas cerības uz dažiem neitrālajiem deputātiem. Lielākās bažas tobrīd bija, ko teiks Maskava.
11. martā neatkarību jau bija pasludinājuši lietuvieši, Gorbačaus dusmās zvēroja, arī rietuma nebija sajūsmā. Lai atmaidzinātu Maskavu un pierādītu, ka neatkarība ir visas tautas gribu, Tautas frontī spēlēja gudru politisku kārti. Sasauca vislatvijas tautas deputātu sapulc.
21. aprīlī Daugavas stadionā pulcējās jaunievēlētie parlamenta un visu lojālo pašvaldību deputāti. Vairāk kā astoņi tūkstoši cilvēki. Vajātāji tēlo vajātos. Un vēl sūdzas Eiropas demokrātiskai domai, ka lielā bezkaunīgā Baltija grib apspiest mazītiņo Krievijas impēriju.
Zilonis, iekāps ar vienu kāju skudru pūznī, taurē visai pasaulē, ka skudru majoritāte napspiež zilonisko mazākumu. Un mums jāsāk savstarpējais cieņus pilnas sarunas ar ziloni. Citādi zilonis piedrauti.
Ja skudras čurās viņām uz kājas, viņš darīs to paši ar skudrām. Gandrīz visi sanākušie parakstīja aicinājumu jaunajai augstākajai padomēji balsot par Latvijas neatkarību. Atsauce uz šo vēsturisko tautas mandātu vēlāk tika iestrādāta arī neatkarības deklarācija.
Deklarācijas pirmās skicis tapa vien dažas dienas pēc vēlēšanām. Ir icitīvi uzņēmies trimdes punktaloks Egils Levits. 22. martā viņš satikās ar trim jaunajiem deputātiem juristu Romāna Apsīti un zinātniekiem Vilni Eglāju un Rolandu Rikardu. Šeit Rikarda dzīvoklī dzirna vielā 63. Šodien lai gan ir tukšo un Rikarda kums dzīvo citur, bet ir saglabājies galvenais deklarācijas galds. Reic kā, te tas ir.
Kas to būtu domājis, ka tik mazs, tik lielam dokumentam? Un ja toreiz uz tā tāpa deklarācija, tad šodien tas tā mazdēl zīmējums. Rolandam no Paula, 75. gados. To laiku par neatkarības juridiskajām niansēm bija domāts mās. Višķita vienkārši.
Jātaisi jauna valsts. Levita grupas priekšlikums bija daudzēm mūsinoši, kaut šodien pašsaprotams. Ir nevis jādib. Tādi bija ne jauna Latvija, bet jāt jauno bijusību, patiesībā joprojām esošā. Kopš okupācijas Latvija turpināja pastāvēt kā startodisko tiesības objekts, un de jure to atzina daudzas pasaules valstis.
Jau nākamajā dienā Levits bija uzrakstījis pirmo deklarācijas mērķu. Tulīt tika organizēta arī oficiāla LTF darba grupa. Tai pieslēdzās arī juristi Andrejs Krastiņš, Ilmārs Bišers, Tālaus Jundzis un Aivars Enziņš. Pirmās sapulces notika enziņa darba kabinetā Latvijas valsts universitāte.
Viņš te tolaik bija komunistiskās partijas organizācijas vadītājs. Kārtējais vēsturis Melnēs humors savu atbrīvošanos no komunista jūga mēs perinājām pašu komunistu pereikli. Viss neatkarības atjaunošanas ceļš bija viltīga cīņa pret ienaitnieku ar paša ienaitnieka ieročiem.
Neatkarība augstošā tauta bija godīgi uzvarējusi trīs okupācijas varas rīkotās vēlēšanas. Tās visas notika saskaņā ar pašu okupantu likumiem. Par spīti tam, ka vēlēt bija ļauts pat okupācijas ārmijai, tauta izrādījās aktīvāka un gudrāka. Viltīgi zemūdens akmeņi ar padomju likumu izmantošanu būs...
bija ieslēpti arī deklarācijas tekstā. Tas bija unikāls juristizgudrojums. Konstitucionāls akts, kas ļāva vienlaikus darboties diviem pretstāvošiem pamatlikumiem Latvijas Republikas satversmei un LPSR konstitūcija.
Vēl vairāk! Kaut deklarācija atcēla 40. gada Viltu saimas lēmumu par piedienošanos PSRS, tā neatsēla lēmumu par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Kāpēc?
Ja tu atcēli, tu jaunā LPS ir augstākā padome pati sevi pasūksties. Vēl būtiskāks bija jautājums par neatkarības atjaunošanas termiņu. Lietuva bija deklarējusi bezierunu neatkarību uzreiz, turpratī Igauniju krietni piesardzīgāk vien pārējais periodu uz neatkarību. Latviešu deklarācija bija tuvāka lējušu maksimālajai, tomēr arī ar piebildi par pārējais periodu.
Pinķerīgi? Vai juristi gribēja, lai tauta 4. mājā lai pārējais periodu priekās sars? Šo normu ieviesa Levitam klātnēsot, un tā sašķo bija principiālo deklarācijas mugurkau.
Levits tolaik dzīvoja Vācijā, braukāja šurpu turpu, un 30. aprīlī vien trīs dienas pirms parlamenta sanākšanas steidza uz Rīgu cīnīties par pāreizperiodas vītrošanu. Taču lidojastā padomi var viņu aizturēja. Ar konvoju deportēja uz Maskavu un no Turienes izsūtīja uz Zviedriju. LPS ir augstākā padome 4. maijā, lēma par deklarāciju, kāda nu tā bija. Liet!
Levits to vakaru sagaidīja Stokholmā. Mēs Jākabielā un Krasnalā. Nelaimīgo pāreizperiodu šodien atceras retais.
Austākā padomi lēma to izbeigt jau 91. gada puča laikā, kad sākās neglābjums pēceres kraks. Vai tādu vajadzēja? Vai neatkarības deklarācijai bija jākoķetē ar padomi likumiem un jābaidās no infērijas dusmām?
Dainis Ivāns teicis, ka deklarācijas tekstam bija tikpat maza nozīme, Kā mastam? Kurā uzvārkā roku? Eģelam Levitam pieder citi viedi vārdi.
Nodibināt demokrātiju ir vieglāk, kā uzcelties uz kvalstu. Demokrātijai pietiek ar labu gribu. Tiesiskai, jeb taisnīgai valstī, vajadzīgas prasmas un pieredzi. Jo taisnāki būs mūsu māstu, jo laknāk plīvos karot.
Paldies, ka varētu izmantoties!